Leipcigas kauja

Leipcigas kauja Eiropas vēsturē iezīmējas kā viena no lielākajām kaujām līdz pat Pirmajam pasaules karam. Šī cīņa tiek dēvēta arī par Nāciju karu, jo pretī Napoleona Bonaparta vadītajai armijai stājās gan Krievija, gan Austrija, gan Prūsija, gan Zviedrija. Sabiedroto aliansē vadības grožu uzņēmās princis Karls Filips Švarcenbergs, ģenerālis Gebhards Leberehts Blūhers, ģenerālis Leontijs Leontijevičs Bennigsens un Zviedrijas kroņprincis Žans Bernadots. Napoleona Bonaparta vadītajā franču armijā karoja iekarotie vācieši un poļi, tāpat franču armijas sastāvdaļa bija itāļi. Leipcigas kauja, kas notika 1813. gadā no 16.-19. oktobrim, bija cīņa, kas iezīmēja Francijas lielvalsts sagrāvi Eiropā, kā arī bija sākums Napoleona Bonaparta, Francijas imperatora valdīšanas beigām.

Pirms Leipcigas kaujas Napoleons vadīja armiju uz Berlīni,uzvarot tādas kaujas kā Lucenas un Baucenas kaujas. Tomēr, tuvojoties iecerētajam mērķim – Berlīnei, Napoleona vadītās armijas spēki jau bija daudzkārt vājinājušies, kā arī karavīru rindas bija sarukušas. Vēl pirms izšķirošās Leipcigas kaujas 23. augustā notika Grosbērenes kauja, kurā Napoleons plānoja sagraut Prūsijas armiju, kā arī iekarot Berlīni. Lai gan pati kauja bija neliela, tomēr tā panākumiem nevainagojās. Pretinieku alianse, kuras sastāvā bija vairākas valstis, izmantoja šo izdevību, ka Napoleona vadītā armija ir zaudējusi spēkus un vāja. Abas karojošās puses satikās pie Leipcigas, kur Napoleons bija nostiprinājies pilsētas mūros. Lai gan slavenais karavadonis bija ieņēmis aizsardzības pozīciju, tomēr galvenais pamatojums tam bija nespēja izlemt, kurai no sabiedroto nācijām uzbrukt pirmajai. Pats Napoleons būdams ļoti egocentrisks un neatkarīgs, bija izstrādājis plānu, kuru tomēr nespēja īstenot tikai tāpēc, ka viņa vadītajā armija pietrūka maršalu, kuriem piemita šī neatkarības spēja, kas tik ļoti bija vajadzīga Napoleona izstrādātajā plānā. 16. oktobrī sabiedrotie sāka uzbrukt Napoleona armijai, taču franču karavīri, lai gan ļoti noguruši, atvairīja visus uzbrukumus. Tomēr, kaujai turpinoties un franču karavīriem esot aplenktiem, armijai sāka pietrūkt munīcijas, kā arī cita aprīkojuma, lai savas pozīcijas noturētu. Drīz vien Napoleona armijai nācās atkāpties, taču, dodoties pāri tiltam, franču armija piedzīvoja negaidītu pavērsienu. Tilts tika uzspridzināts un liela daļa Francijas armijas karavīru tika iesprostoti pilsētā. Izbēgusī daļa devās atpakaļ uz Franciju. Līdz ar šo cīņu Napoleons piedzīvoja pirmo lielo sagrāvi, kas izbeidza Francijas varu Eiropā.

Leipcigas kaujā piedalījās 185 tūkstoši franču karavīru, kuri stājās pretī 320 tūkstošiem krievu, zviedru, austriešu un prūšu kaujiniekiem. Pārspēks bija milzīgs, turklāt arī Napoleona armijas vīri jau bija novājināti atšķirībā no sabiedroto spēkiem.