Napoleona Bonaparta biogrāfija

Napoleons Bonaparts bija viens no slavenākajiem karavadoņiem pasaules vēsturē. Viņš ieviesa daudzas pārmaiņas savā valdīšanas laikā – izveidoja Napoleona kodeksu, ieviesa reformas izglītībā un cilvēku tiesības, tāpat viņš bija arī Francijas pirmais imperators.

Napoleons Bonaparts ir dzimis 1769. gada 15. augustā Ajaccio pilsētā, Korsikā. Viņš piedzima trūcīgā ģimenē – tēvs bija advokāts Karls Bonaparts, bet māte – Letīcija Ramorino. Napoleons ģimenē bija jau ceturtais bērns, diemžēl tikai otrais, kurš izdzīvoja.

Napoleons kopā ar brāli Džozefu mācījās College d`Autun Francijā. Pēc tam Napoleons piecus gadus studēja militārajā koledžā Brennā, bet tad izglītoties turpināja Parīzes militārajā akadēmijā. Drīz vien pēc mācību turpināšanas Parīzē 1785. gadā no vēža nomira Napoleona tēvs Karls, līdz ar to par ģimenes galvu un galveno uzturētāju kļuva pats Napoleons. Ātrāk pabeidzot militāro akadēmiju un kļūstot par artilērijas otro leitnantu, Napoleons gadu pēc tēva nāves atgriezās Korsikā. Taču pārāk ilgi Napoleons ar ģimeni Korsikā nebija – 1793. gadā, sākoties Korsikas pilsoņu karam, Bonapartu ģimene pārcēlās uz Franciju, kur Napoleons sāka kalpot Francijas militārajiem spēkiem.

Drīz vien arī Francijā sākās dažādi nemieri, kas pavēra karjeras izaugsmes iespējas jaunajam un ambiciozajam militārajam līderim Napoleonam. Drīz vien 1795. gadā Napoleons kļuva par armijas komandieri. Gadu vēlāk viņš apprecējās ar Žozefīni de Bogarnē. Diemžēl ar šo sievu, lai gan vīrietis viņu ļoti mīlēja, kārtīgu ģimeni nodibināt neizdevās. Žozefīnei jau bija divi bērni, taču vairāk viņai bērnu nevarēja būt. Līdz ar to Napoleons nevarēja tikt pie mantinieka. Laulības dzīve, lai gan sākotnēji ļoti kaislīga un mīlestības pilna, ar Žozefīni nebija veiksmīga, jo sieviete viņu krāpa, kā arī pats Napoleons pēc tam bija neuzticīgs.

1799. gadā veicot apvērsumu un līdz ar reformām gūstot aizvien lielāku Francijas iedzīvotāju un amatpersonu uzticību, Napoleons Bonaparts sevi iecēla par Francijas Pirmo konsulu. Svarīgajā amatā esot, Napoleons Bonaparts 1801. gadā noslēdza konkordātu ar pāvestu – šāda veidā tika uzlabotas un nostabilizētas attiecības starp valsti un baznīcu, kurai tajā laikā bija liela nozīme. Varenībai augot, kā arī pierādot sevi kā spējīgu un neuzvaramu karavadoni, 1804. gadā Napoleons Bonaparts kļuva par Francijas pirmo imperatoru Napoleonu I.

Laika periodā līdz 1809. gadam Napoleona I vadībā tika uzvarētas daudzas kaujas, kā rezultātā Francija kļuva par lielāko un nozīmīgāko valsti Eiropā. Šajā laikā tika izcīnītas tādas kaujas kā Austerlicas kauja 1805. gadā, Jēnas kauja 1806. gadā, Frīdlandes kauja 1807. gadā un citas. Varenais imperators, nesamierinoties ar pēcnācēju trūkumu, kā arī neuzticību laulības dzīvē, 1809.gadā šķīra savu laulību ar Žozefīni de Bogarnē. Drīz pēc tam tika apprecēta sieviete, kas spēja Napoleonam Bonapartam dāvāt dēlu. Diemžēl līdz ar šķiršanos no pirmās sievas Francijas imperators sāka ciest arī pirmās neveiksmes. 1812. gadā, dodoties cīņā ar Krieviju, Napoleons Bonaparts piedzīvoja pirmos lielos zaudējumus. Lai gan kopumā cīņa tika uzvarēta, tomēr Napoleona vadītā armija cieta lielus zaudējumus un iespējams pat būtu kaujā zaudējusi, ja vien nebūtu laicīgi atkāpusies. Brīdi, kad Napoleona armija bija novājināta, izmantoja Prūsija, Lielbritānija un citi Francijas pretinieki. Rezultātā 1814.gada martā tika ieņemta Parīze un Napoleons gāzts no troņa. Pēc tam slavenais karavadonis tika izsūtīts trimdā uz Elbas salu.

Taču līdz ar izsūtījumu viss vēl nebeidzās – gadu vēlāk, sākumā vadot pavisam nelielu armiju, taču vēlāk pulcinot jau vairāk kā 70 tūkstošus lielu armiju, Napoleons vēl pēdējo reizi atgriezās kaujas laukā. Pilnīgu sagrāvi Napoleons Bonaparts piedzīvoja vien 1815.gada 18.jūnijā, kur Vaterlo kaujā sabiedroto spēki bijušo Francijas imperatoru uzvarēja. Napoleons atkal tika izsūtīts trimdā – šoreiz uz sv. Helēnas salu pie Āfrikas. Tur viņš arī nodzīvoja savu atlikušo mūža daļu – sešus gadus. 1821.gada 5.maijā Napoleons Bonaparts nomira.