Napoleona Bonaparta ietekme Latvijā

Napoleona Bonaparta karadarbības laikā arī Latvija tika pakļauta dažādām sadursmēm. Vislielāko ietekmi tagadējā Latvijas teritorija izjuta laikā, kad Napoleona Bonaparta vadītā armija devās karot ar Krieviju 1812. gadā. Par šo kauju iemeslu kļuva 1806. gadā noslēgtais Tilzītes miera līgums starp Franciju un Krieviju. Līguma nosacījumi noteica, ka Krievija pievienojās pret Lielbritāniju vērstā blokāde, taču tas smagi ietekmēja Krievijas eksportu. Līdz ar to, izmantojot Rīgas ostas, Krievija turpināja tirgoties ar Lielbritāniju. Šāds līguma pārkāpums izraisīja neizbēgamu konfliktu starp Franciju un Krieviju.

Karam starp Napoleona vadīto armiju un Krieviju abas puses gatavojās jau no 1810. gada. Krievija, apzinoties Napoleona vadītās armijas spēku un iepriekšējās uzvaras, jau laikus sāka nostiprināt savas pozīcijas, jo domāja, ka, pielietojot aizsardzības stratēģiju, spēs noturēties pret Napoleonu Bonapartu un arī viņu uzvarēt. Pirms lielās karadarbības sākšanās, Krievija nostiprināja savas robežas gar Daugavu, jo uzskatīja, ka tā ir vislabākā vieta, kur ierīkot savas aizsargpozīcijas. Tika arī nocietināts Rīgas cietoksnis, kā arī celts jauns cietoksnis Daugavpilī. Jau no 1810. gada tika būvētas gan lielgaballaivas, gan vākta artilērija. Daudz cieta zemnieki, no kuriem tika pieprasīta gan pārtika, gan ūdens, gan spirts. Tāpat tika atņemti zirgi, kurus gan zemnieki cerēja saņemt atpakaļ, jo tie tika izmantoti, lai tikai transportētu graudus uz Rīgu un Daugavpili, taču Krievijas virspavēlniecība zirgus paturēja savām vajadzībām, tādējādi arī izvairoties no tā, ka Francijas armija, iekarojot nenostiprinātās pozīcijas, zirgus patur sev.

Vislielāko ietekmi no Napoleona karagājiena pret Krieviju izjuta tieši Zemgale. Kaut gan Francijas armija nedevās tieši pāri Latvijas teritorijai, bet gan gāja caur Lietuvu, tomēr šī apstākļa dēļ Lietuvas iedzīvotāji bēga caur Zemgali uz Rīgu vai vēl tālāk. Līdz ar šīm bēgļu gaitām arī Kurzemes guberņas iedzīvotāji meklēja drošāku patvērumu, respektīvi, – Rīgu. Latvijas pierobežas teritorijā, kā arī Zemgalē un Kurzemes guberņā krievi nespēja noturēt savas pozīcijas, tāpēc atkāpās. Arī tas jūtami ietekmēja zemniekus un citus Latvijas iedzīvotājus, jo bija nepieciešams aprīkojums (rati, zirgi pārtika), lai varētu aizbēgt. Tāpat arī tika izpostīti daudzi īpašumi.

Kaut gan Napoleons bija cerējis, ka pakļaus arī Rīgu, tomēr šāds plāns viņam neizdevās. Taču karagājienā laikā 5 mēnešus Zemgale un Kurzemes guberņa bija franču pārvaldībā.