Napoleona Bonaparta sakāve un gāšana

Kā vēsta leģenda, tika pareģots, ka slavenā Francijas imperatora un varenā karavadoņa valdīšanas laiks sāks tuvoties beigām, kad viņš pametīs savu sievu. Piepildoties izteiktajam pareģojumam, Francijas imperatora kara veiksmes patiešām zuda drīz vien pēc tam, kad Napoleons pameta savu pirmo sievu un pēc tam apprecējās otrreiz.

Ilgus laikus Napoleons Bonaparts un Krievijas cars Aleksandrs I bija sabiedrotie, taču, paplašinoties Francijas robežām un varenībai, abu valstu savstarpējas attiecības kļuva saspīlētas. Krievija izjuta draudus, jo līdz ar 1812. gadu Francijas imperators ar savu armiju bija nonācis jau līdz pat Krievijas robežai. Starpvalstu attiecības neuzlaboja arī fakts, ka Francija bija pārkāpusi norunu ar Krieviju un bija sākusi tirgoties ar Lielbritāniju. Baidoties, ka arī Krievija nodibinās savstarpēju sadarbību ar Lielbritāniju, Napoleons izlēma Krieviju labāk iekarot.

Tā paša gada jūnijā, sapulcinot 641`000 karavīru lielu armiju, Napoleons Bonaparts, Francijas imperators, iebruka Krievijā. Krievijas cars, saprazdams, ka vieglā cīņā ar slaveno karavadoni uzvarēt neizdosies, sāka atkāpties. Taču, tā kā Krievijas teritorija ir ļoti liela, kā arī Francijai tā tomēr ir sveša zeme ar citu klimatu un dabas apstākļiem, Aleksandrs I gribēja uzvarēt Napoleona armiju ar viltu, mēģinot to novārdzināt Krievijas skarbajā klimatā.

Krievijas armijai atkāpjoties aizvien dziļāk savā zemē un lēnām tuvojoties Maskavai, tika nolemts iznīcināt visus labības laukus, ganāmpulkus un saimniecības, kas gadījās ceļā. Krievijas nolūks šādai savas zemes izpostīšanai bija tāds, ka bez pārtikas un krājumiem ziemai Francijas armija ilgi neuzturēs. Tāpat arī pa ceļam esošās mājas un īpašumi tika iznīcināti kaut vai tikai tāpēc, lai armijas vīriem nav patīkama ne nakšņošana, kā arī nav iespējas kaut nedaudz ērti atpūsties un uzkrāt spēkus; tāpat arī nebija iespējas apkopt cietušos. Laikam ritot un aizvien ātrāk tuvojoties rudens un ziemas mēnešiem, kā arī nonākot dziļāk Krievijas zemēs, aizvien biežāk arī notika dažādas kaujas. Tajās gan uzvaru guva Francijas armija, taču bija arī zaudējumi. Drīz vien slavenā karavadoņa Napoleona Bonaparta armijas vīriem sāka trūkt pārtikas, jo pa ceļam esošos sējumus bija iznīcinājuši paši Krievijas pulki; tāpat kļuva arvien aukstāks, bet karavīriem nebija piemērota apģērba. Sākās bads, nogurums un slimības, ātri vien nogurdinot un krietni retinot Francijas armijas pulku rindas. Septembrī notika cīņa 12 km no Maskavas, taču Krievijas armija zaudēja. Tika nolemts, ka Maskava tiks atstāta Napoleonam, taču, atkāpjoties tālāk Krievijas zemēs, krievu pulki turpināja iznīcināt sev piederošos īpašumus. Francijas armijai nonākot Maskavā, tā bija pilnībā nodegusi un izpostīta. Šajā vietā Napoleons saprata, ka ziemu Krievijas zemēs nebūs iespējams izdzīvot, tāpēc Francijas armija, kuras sastāvā nu bija vairs tikai 100`000 karavīru, devās atpakaļ uz savu dzimteni. Ar Krievijas iekarošanas mēģinājumu, kurā Napoleona Bonaparta vadītā armija guva milzīgus zaudējumus, Francijas imperatora veiksmīgais valdīšanas laiks strauji sāka beigties.

1813. gadā Prūsija pasludināja karu pret Franciju, kuras vara bija kļuvusi pārmēru liela. Drīz vien Prūsijai pievienojās arī citi sabiedrotie – Krievija, Zviedrija un Austrija. Kopā vēršoties pret Francijas impēriju, sabiedrotie sakāva Napoleonu Bonapartu netālu no Leipcigas. Sākoties 1814.gadam, sabiedroto spēki iegāja Francijā, Parīzē, un aprīlī Napoleons tika gāzts no troņa. Lai kontrolētu to, ka Francijas vara Eiropā vairāk nepaplašinātos, tika izveidota Krievijas, Zviedrijas, Austrijas, Prūsijas, kā arī Lielbritānijas valstu savienība. Pašu Napoleonu izsūtīja trimdā uz Itālijai tuvumā esošo Elbas salu.

Esot trimdā, Napoleons vēlreiz sapulcināja armiju, kas sastāvēja apmēram no 1`000 karavīriem. Taču nelielais armijas apjoms nelika bijušajam Francijas imperatoram šaubīties, ka Francijā joprojām ir daudz karavīru, kas aizvien vēl slavē viņa slavenos karagājienus. 1815. gadā Napoleons ar savu armiju devās uz Franciju, kur viņu sagaidīja jaunā karaļa Luija XVII armija, kas bija daudzkārt lielāka. Joprojām vēl cienot Napoleona iepriekšējās uzvaras un cīņas, kā arī atbalstot viņa ieviesto valdīšanas režīmu, daudzi Francijas armijas karavīri pārgāja nelielās Napoleona armijas pusē.

Atkal sākoties Napoleona Bonaparta vadītajiem karagājieniem, sabiedrotie apvienoja spēkus un devās cīņā. Agrākajā Nīderlandē notika slavenā Vaterlo kauja, kurā Napoleona armija tika iznīcināta. Pēc tam Napoleonu izsūtīja trimdā uz sv. Helēnas salu, kur viņš arī pavadīja savas dzīves pēdējos sešus mēnešus.