Napoleona kodekss

19.gadsimta sākumā, kad Francija bija varenākā lielvalsts Eiropā, tās vadošais līderis bija Napoleons Bonaparts. Savas valdīšanas laikā viņš bija guvis plašu tautas atbalstu, jo solīja gan valsts sakārtotību, gan arī amatus valsts pārvaldē. Tāpat, meklēdams atbalstu pie zemniekiem, viņš neatņēma tiem franču revolūcijas laikā iegūtos īpašumus. Napoleons atbalstīja un paplašināja tirdzniecību un rūpniecību, kā rezultātā radās aizvien jaunas darba vietas un preču cenas kļuva zemākas, zemniekiem pieejamākas. Papildu visām izmaiņām, kas tika ieviestas, lai uzlabotu valsts līmeni, Napoleons radīja, ko tādu, kas tālāk veica izmaiņas daudzos 19. gadsimta likumos, kā arī joprojām ir pamatā mūsdienu franču Civilkodeksam.
1800. gadā Napoleons Bonaparts izveidoja juristu padomi, kuras uzdevums bija rakstīt un apkopot vienā vietā likumus, kas attiektos uz Napoleona pārvaldītajām zemēm. Šādi tika izveidots Napoleona kodekss. Šī kodeksa pamatā bija pieci kodi, kas ietvēra sevī Civilkodeksā pārstāvētas sfēras – civiltiesības, krimināltiesības, kriminālprocesu, kā arī komerctiesības un citas jomas.

Napoleona kodekss tika radīts, jo pats Francijas imperators, kā arī citas valsts amatpersonas uzskatīja, ka jau pastāvošie likumi, kas bija veidojušies pēc feodālās un karaliskās sistēmas, nav piemēroti. Pirms tika izveidots kodekss Francijā nebija sakārotas likumu sistēmas – katram reģionam bija savi likumi, kas kopumā Francijas likumdošanu padarīja ļoti sadrumstalotu. Tāpat arī pastāvošie likumi deva priekšrocības un privilēģijas tikai augstāk stāvošām, karaliskām personām, kā arī feodālās sistēmas lordiem. Kaut gan kods tika sākts veidot 1800. gadā un pabeigts jau gadu vēlāk, tomēr publiskots tas tika tikai 1804. gada 21. martā. Oficiālais nosaukums bija “Francijas civilkodekss”, taču drīz vien jau tas tika dēvēts par Napoleona kodeksu. Rezultātā civillikumi bija daudz skaidrāki un saprotamāki it visiem. Kopumā Napoleona kodekss bija kā vidusceļš starp bijušajiem konservatīvajiem likumiem un tā laika tradicionālo morāli.

Napoleona kodeksā tika atceltas visas feodālās sistēmas privilēģijas, kas attiecās uz lordiem un muižniekiem. Tika atcelta vergturība – nevienā Francijai piederošā kolonijā un zemē nedrīkstēja būt vergi. Tomēr darba spēks joprojām bija un ikviens strādnieks bija pakļauts savam darba devējam.

Pilnīgi visiem cilvēkiem bija atļauts izvēlēties, kādai reliģijai viņi vēlas ticēt – par citas reliģijas, pat konfesijas atbalstīšanu netika piemēroti sodi. Tāpat kodeksā tika ietverta aizsardzība cilvēkam īpašumiem.
Taču vislielākās izmaiņas bija tieši attiecība uz sieviešu un vīriešu vienlīdzību. Napoleona kodekss paredzēja, ka visi vīrieši savā starpā ir vienlīdzīgi, tiem ir vienādas īpašuma tiesības. Nebija svarīgi, no kādas ģimenes un cik bagāti bija vīrieši – tiesības visiem bija pilnībā vienādas. Taču šis kodekss vērsās pret sieviešu emancipāciju. Gluži pretēji – sievietes bija savu vīru, tēvu īpašumi. Kodekss aizliedza sieviešu kārtas pārstāvēm to, kas pat iepriekšējās sistēmās jau bija izmainīts un atļauts. Piemēram, sievietes drīkstēja pārvaldīt savus īpašumus tikai tādā gadījumā, ja bija saņēmušas no sava vīra vai tēva rakstisku atļauju.

Cilvēku vienlīdzības jautājumā šis bija milzīgs solis atpakaļ, jo, ierobežojot sieviešu tiesības šādā veidā, tika veicināta vistiešākā sieviešu un vīriešu nevienlīdzība. Turklāt tā kā Francija Eiropā bija ļoti ietekmīga lielvalsts un daudzas citas valstis sekoja Francijas piemēram, tad pēc Napoleona kodeksa publiskošanas drīz vien arī citas valstis sāka izmainīt savu likumdošanu pēc Francijas veikto izmaiņu parauga. Līdz ar to sieviešu tiesību ierobežošana jau atkal pārņēma Eiropas valstis. Tomēr Napoleona kodekss veica arī mūsdienās izmantojamas un vērtīgas izmaiņas likumos, kas palīdzēja veicināt valsts sakārtotību un izaugsmi.